Vijoles uzbūve

Notiekošos procesus vijoles iekšienē ir ļoti grūti izskaidrot (to ir veikuši gadsimtiem ilgi un pēta arī mūsdienās). Aprobežos ar tās uzbūves galvenajiem principiem, par kuriem autors ir veicis pētījumus, vadoties gan no savas un kolēģu pieredzes, kā arī pēc dažādiem literatūras avotiem (skat. liter. sarakstu)


Pēc savas konstrukcijas vijole ir apbrīnojama. Laika gaitā vijoļmeistari to ir padarījuši par arhitektisku un skulpturālu mākslas darbu, smalku daiļamatniecības veidojumu, bet, pirmkārt, par sarežģītu un precīzi izstrādātu akustisku sistēmu

Visus trīs minētos aspektus apvienojot, tika iegūts sevišķs mākslas darbs, kurā izpaužas vijoļbūvētāja- mākslinieka idejas, kā arī iekšējā garīgā pasaule. Tātad Vijole sastāv no 57 daļām (skat. galeriju par vijoles uzbūvi). Katrai no tām ir sava noteikta funkcija. Par galvenajām instrumenta sastāvdaļām, no kurām ir atkarīgs vijoles skanējums, jāuzskata:

Ø augšējais vāks jeb deka;

Ø apakšējais vāks;

Ø sāni jeb korpuss;

Ø kakls jeb kakliņš, kas pāriet galviņā+grifs;

Ø steķis, dvēselīte un basbaļķis.

Nosauktās detaļas regulē visus akustiskos un mehāniskos procesus, kuri notiek vijoles iekšienē. Lai skaidrāk izprastu galveno sastāvdaļu funkcijas, ieskatīsimies instrumenta skaņas veidošanās procesā:

1)stīga tiek ievibrēta ar lociņa palīdzību. Atsevišķi stīga lociņa astru berzes spēka ietekmē vibrē noteiktā skaņas augstumā jeb frekvencē (svārstību skaits sekundē), kas izriet no stīgas garuma un uzvilkšanas sprieguma;

2)svārstības no stīgas pāriet steķī, kura īpatnējā forma ir tā izstrādāta (darināts no kļavas), ka ļauj precīzi un ar pastiprinājumu nodot vibrācijas augšējam vākam. Otra funkcija ir tīri mehāniska- izturēt stīgu spriegumu (stīgu uzvilkšanas spēks ir 25kg).

3)no stīgām caur steķīti augšējā deka pārņem visas svārstības, nodod daļu no tām sāniem, bet ar gaisa masas starpniecību apakšējam vākam, kurā arī notiek sarežģītu svārstību process. Visa akustiskā sistēma līdz ar to ir iekustināta ļoti īsā laika periodā.

·        Te jāapstājas un jāizskaidro konkrētāk augšējā un apakšējā vāku funkcijas. Tie darbojas kā vijoles galvenais rezonators (augšējo vāku veido no egles, bet apakšējo no kļavas).

Abas dekas raksturo vairāki parametri:

Ø forma (ar visiem tās izliekumiem un velvēm;

Ø elastīgums un sprieguma pretestība;

Ø skaņojums (saistās ar vāku biezumu, elastīgumu, izmēriem un blīvumu)

Par to, kāpēc dekām ir izstrādāta tieši tāda forma precīzi ir grūti spriest. Te ir redzamas paralēles ar cilvēka ķermeņa formu un uzbūvi. Piemēram, apakšējā vāka augšējā ovālā var izcelt posmus, kuri pilda plaušu funkciju, respektīvi, salīdzinot ar krūts diafragmu, utt.).

          Vāku kokam ir jābūt pietiekami elastīgam un blīvam, lai tas varētu izturēt lielo stīgu spriegumu un brīvi rezonēt jeb vibrēt. Te pievirzāmies pie interesantas akustiskas parādības

 Lai vāki brīvi un vienmērīgi rezonētu, nepietiek tikai ar vienmērīgu biezuma izkārtojumu, jo koks ir organiska viela un pie vienādiem izmēriem pēc īpašībām ir atšķirīgs un dažādi rezonē. Ja paņemt pilnīgi vienādi pēc izmēriem (līdz milimetra desmitdaļai) izgatavotas vijoles un salīdzināt to skaņu, atšķirība var būt ļoti liela. Tātad bez precīziem izmēriem pastāv vēl kāds faktors-princips, kas būtiski ietekmē vijoles skanējumu. Paņemot rokā jebkuru koka dēlīti un turot to starp īkšķa un rādītājpirksta spilventiņiem, piesitot ar otras rokas pirkstu galiem, var saklausīt noteikta augstuma toni. Katram koka gabalam ir savs raksturīgs tonis. Tas ir skaņojums. Vienā plāksnītē var saklausīt vairākas skaņas (parasti divas vai trīs), no kurām skaidrākā un zemākā ir dēlīša pamattonis. Uz šo skaņu tad arī koks vibrē maksimāli. Vijoles vākā ar skaņojumu ir daudz sarežģītāk. Tam jābūt tādam, lai deka varētu maksimāli vibrēt pie jebkura toņa. Skaņojumu var regulēt noteiktos posmos ņemot nost koku. Tā veidi ir neskaitāmi un ir aktīvi pētāmi mūsdienās.

·        Sāni jeb korpuss - aizpilda vijoles formu, kā arī būtiski ietekmē instrumenta atbildēšanas spējas. Sastāv no sešām kļavas plāksnītēm.

·        Basbaļķis - pārņem daļu no augšējā vāka sprieguma, kā arī savieno šī vāka apakšējo ovālu ar augšējo. Darināts no egles.

          Kakls jeb kakliņš, kas pāraug galviņā - notur stīgu funkciju, kā arī kalpo par pamatu grifam un regulē instrumenta  stīgu garumu jeb menzūru, no kuras ir atkarīgs diapazons un arī skaņu piespiešanas vietu izkārtojums. Tīri tehniski vijolnieki izjūt neērtības, sevišķi pozīciju maiņās, ja menzūra ir mainījusies.

·         Galviņas spirāle - tīri dekoratīvs un estētisks elements, izgatavo no kļavas.

·        Grifs - virsma, uz kuras tiek spēlēts ar kreiso roku, izgatavota no melnkoka.

·        Dvēselīte - apaļš 6 mm diametra egles kociņš, kurš regulē vāku svārstību sinhronitāti un daļēji arī nodod svārstību impulsu apakšējam vākam.

·        Ūsa - nostiprina vāku malas. Otra funkcija ir tīri dekoratīva. Sastāv no 12 posmiem. Ūsas malējās plāksnes izgatavo no melnkoka, vidējo - no kļavas.

·        Apmalītes - nostiprina sānus un vienlaicīgi arī to savienojuma vietu ar vākiem. Kopumā ir 12 aproces, veidotas no egles.

·        Stūrīši - nostiprina sānu savienojumu stūros. Ir četri no egles izgatavoti stūrīši.

·        Apakšējais un augšējais klucis - nostiprina sānu savienojumu posmu to galos. Augšējā klucī vēl ir ligzda kakla ielīmēšanai. Kluči veidoti no egles.

·        Poga - atrodas apakšējā klucī. Kalpo stīgtura noturēšanai. Izgatavota no melnkoka.

·        Stīgturis ar astīti - notur stīgas vijoles apakšējā galā; astīte funkcionē kā cilpa, ar kuru stīgturi aizāķē aiz pogas. Stīgturus izgatavo no melnkoka, mūsdienās arī no metāla, astīti - no dzīvnieka zarnas vai sintētiska elastīga materiāla.

·        Tapas - uz tapām tiek uzvītas stīgas, un ar tām stīgas tiek noskaņotas vajadzīgajā augstumā. Izgatavotas no melnkoka vai cita cieta koka.

·        Augšējais un apakšējais slieksnis: augšējais - balsta stīgas tā, lai tās neskartos pie grifa; apakšējais - balsta stīgturi tā, lai tas neskartos pie augšējā vāka virsmas.

 

 


Angļu valodā - body, vācu - die Decke, krievu - дека. Latviešu valodā gan augšējo, gan apakšējo vāku var dēvēt abējādi - par vāku vai par deku.

 Latviešu vijoļmeistari lieto abus apzīmējumus - gan balstiņš, gan steķis. Jēdziens steķis skan profesionālāk. Latvijā tas bijis pazīstams jau 19. gs. beigās. Savukārt jēdziens balstiņš ir analogs krievu подставка un tika ieviests 20. gs. vidū, mehāniski veidojot paralēles ar krievu valodu. Mūsdienās bieži steķi sauc pat tiltiņu, kas ir nekorekts jēdziens. Tiltiņš (angļu val.-bridge)-  mūsdienu tautā tiek izmantots kā tulkojums. Taču pareizi būtu jāsauc steķis jeb balstiņš- tā kā mums pamatā tomēr daudzi specifiskie vijoles detaļu vārdi ļoti sen ir iesakņojušies no vācu un krievu valodas. Tātad- pareizi ir steķis jeb balstiņš. par tiltiņu sauc arī pleciņu jeb plečturi. Plečtura nozīme jēdzienam tiltiņš savukārt sen mantota no krievu valodas (мостик). To var izmantot, var neizmantot- latviskāk ir pleciņš